Baznīcas vēstures laika gaitā par trīsvienību eksistēja visdažādākie kristiešu un baznīcas tēvu priekšstati:
JUSTĪNS (dzim. ap 100.g.) piešķir Jēzum "otro vietu aiz nemainīgā un mūžīgā Dieva, visa Universa" Radītāja (skat. Just. Apol. 1,13).
IRENEJS (dzim. aptuveni 140.g.) attiecībā uz Mrk.13:32 mācīja, ka Tēvs stāv pāri visam, un ka Viņš ir lielāks par Dēlu (skat. Iren. Adv. Haer.2,28,8).
TERTULIANS (160.-200.g.) konstatēja, ka "bija laiks, kad Dievam vēl nebija Dēla"; vai: "pirms visa Radīšanas Dievs bija viens" (skat. Tert. Adv. Hermog.3.Adv.Prax.5; Tert.Adv.Marc.2,27).
ORIGENS (dzim. ap 185.g.) mācīja par Jēzu, ka Viņš "mazāk varens, nekā Tēvs. Mēs mācām tā, tāpēc ka ticam Viņa personīgajiem vārdiem, kur Viņš saka: " Mans Tēvs ir lielāks nekā es" (skat. Orig.Cels.8,15). Quelle: Deschner, K.: Abermahls krähte der Hahn, Stuttgart, 1962, S.383./.
Irenejs (ap 130-200 m.ē.), komentārs par tekstu «Tēvs ir lielāks nekā Es» (Jņ.14:28): «... Mēs no Viņa (Kristus) uzzinām, ka Tēvs ir Visaugstākais, ... jo Tēvs ir lielāks nekā es. Tieši tāpēc tas nozīmē, ka mūsu Kungs mācīja, ka arī attiecībā uz Viņa zināšanām Tēvs stāv pāri visiem»;
Irenejs, komentārs par tekstu «viens visu Dievs un Tēvs, kas pār visiem, ar visiem un iekš visiem» (Ef.4:6): «Un tā, ir viens Dievs, Tēvs, kas pār visiem un ar visiem un visos. Pāri visiem ir tieši Tēvs, Viņš Pats ir arī Kristus galva» («Против ересей», V.grām., 18.2 nodaļa);
Aleksandrijas Klements (apmēram 150-215 m.ē.), komentārs par tekstu «Bet šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi atzīst Tevi, vienīgo patieso Dievu, un to, ko Tu esi sūtījis, Jēzu Kristu» (Jņ.17:3): «Mums ir nepieciešams ... iesakņot dvēsele pašu svarīgāko no lielākajām mācībām, kas vada uz mūžīgo dzīvi un nozīmē to, ka mūžīgais Dievs ir mūžīgo svētību Devējs un, ka Viņš ir pirmais un augstākais, un vienīgais labais Dievs. ... Tieši tāpēc Kungs pamāca visus, kas meklē mūžīgo dzīvību, pirmām kārtām, iepazīt To, kuru neviens nepazīst, kā vienīgi Dēls un tie, kam Dēls to atklās (Mat.11:27), tad, kā nākamo soli, pēc Dieva iepazīt... Kunga diženumu» («Какой богач спасётся?», 7.8);
Novacians (200-258 m.ē.), komentārs par tekstu, «Es un Tēvs, mēs esam viens» (Jņ.10:30): «Viņš, bez tam, teica: «viens» un lai ķeceri domā, ka viņš neteica «viens». Vārdi «esam viens» nozīmē tikai sabiedrisku saskaņu, nevis vienu personu ... izteiciens «viens» tomēr vajadzētu attiecināt uz harmonija, sakritību domāšanas veidā un laipnīgām simpātijām. Tāpēc, Tēvs un Dēls veido vienotību, pateicoties Viņu vienprātībai mīlestībā» («Die Trinitate»,«Trīsvienība», 27. nodaļa);
Kā redzams, agrīnās kristiešu baznīcas vīri šos pantus saprata tādā nozīmē, ka Tēvs ar tiem (šiem pantiem), tiek aprakstīts kā Visaugstākais, Kurš stāv pāri visam, arī Jēzum Kristum. Viņu komentāri norāda, ka tie neticēja trīsvienībai.
|