VISLIELĀKĀ MĪLESTĪBA
Ātros rikšos brauca kādas kamanas pa Polijas mežiem. Ziema bija barga, sniegs dziļš un vilki izsalkuši. Bet ko izsalkuši vilki nozīmē, to nezin tas, kas viņus nav redzējis, bet poļi to zina un tas muižnieks, kas ar savu sievu sēdēja kamanās, to zināja un kučieris, kas brauca, to arī zināja, tāpēc viņš pa mežu brauca tik ātri, cik zirgi jaudāja skriet. Bet nepagāja ilgs laiks, kad viņi dzirdēja tālu kaukšanu. Tā nāca tuvāk un tuvāk, un drīz vien kamanas bija aplenktas no vesela bara izsalkušu vilku. Muižnieks gan bija apbruņojies un šāva uz izsalkušajiem vilkiem cik varēdams, un viņš labi mērķēja. Bet jebšu viņš vienu vai otru vilku nogalināja, tad tomēr palika vēl ļoti daudz pāri. Viņš ne kā cita nesagaidīja priekš sevis, savas sievas, sava kalpa un saviem zirgiem, kā nāvi. Tad uzticīgais kalps deva savam kungam grožus, sacīdams: “Kungs, gādājiet par sevi un maniem bērniem!” un izlēca no kamanām ar zobenu rokā, vilku vidū. Kungs sita ar pātagu zirgus, ka tie skrēja kā viesulis, un drīz vien viņam mirdzēja pretim cilvēku dzīvokļu ugunis. Viņš un viņa sieva bija glābti. Dziļās sāpēs viņš atminējās sava uzticamā kalpa un gāja ar veselu pulku drošsirdīgu vīru atpakaļ mežā, kur viņa kalps ar vilkiem bija cīnījies. Vilkus viņi neatrada, bet gan uzticamā kalpa apgrauztos kaulus. - Vai tā bija vislielākā mīlestība? - Nē, tā nebija.
Lineburgas virsājā kādreiz kādā sādžā izcēlās ugunsgrēks. Iedzīvotāji skrēja iz liesmām ārā. Kad glābtos ārā pārskaitīja, tad trūka divu bērnu, un drīz vien dzirdēja viņu brēkšanu degošā namā. Stiprie vīri jau sagatavojās iet atpakaļ degošā namā, lai glābtu bērnus no briesmīgās uguns nāves, bet degošais salmu jumts jau gāzās zemē un apņēma kā uguns mūris degošo namu, tā ka arī stiprie vīri tapa atbaidīti. Vai tad neviens negrib palīdzēt tik lielā nelaimē? Un redzi, cauri karstumam, dūmiem un liesmām skrien mājas uzticīgā kalpone. Varbūt viņai izdosies glābt bērnus. - Salmi sadeg, ielaužas namā un pagalmā guļ uzticīgā kalpone nedzīva un sadegusi, abi nedzīvie un sadegušie bērni viņai rokās. - Vai tā bija vislielākā mīlestība? - Nē, tā nebija.
Stāsta, ka Skotijas kalnos kādreiz ērglis kādai mātei laupījis viņas visjaunāko bērnu, kad viņa siena laikā to bija ielikusi mīkstajā sienā, lai pati varētu sienu kasīt, un ērglis to bija aiznesis savā ligzdā, saviem bērniem par barību. Ērgļa ligzda skaidri bija redzama virs augstās klints. Bet kas uzdrošināsies tur augšā kāpt un bērnu glābt? Kāds drošsirdīgs mednieks mēģina uzkāpt. Bet jau pusceļā tam reibst galva un viņš kāpj zemē. Kāds cits arī to mēģina, bet kāpjot tam kāja slīd un tas nogāžas bezdibenī. Tad kāda sieva kāpj pie ērgļa ligzdas, sagrābj bērnu, ietin to priekšautā un nonāk vesela zemē, ļaudīm gavilējot un Dievu lūdzot. Tā bija bērna māte. - Vai tā bija vislielākā mīlestība? - Nē, tā nebija.
Bija svētku laiks Jeruzālemē, bija Lieldienas, kad sēru gājiens devās no Gabatas uz Golgātu. Kāds vīrs tas ir, uz kuru griezti visi skati, asiņu pārplūdis, apkrauts smagu krustu, karavīru apņemts, ļaužu pulka izsmiets, tā viņš kāpj Golgātas kalnā, ciest briesmīgo krusta nāvi. Viņš nebija nekāds grēcinieks. Viņš bija Dieva svētais. Viņš necieš un nemirst ne par saviem kungiem, nedz par savu kungu bērniem, ne arī par savu paša bērnu, bet par saviem ienaidniekiem, par saviem pretiniekiem. Par tiem viņš mirst briesmīgo krusta nāvi neizsakāmās nāves mokās, lai tos izglābtu no mūžīgās pazušanas. - Vai tā bija vislielākā mīlestība? - Jā, tā ir.
Es daudzreiz esmu redzējis, ka bira daudz asaru, stāstot par poļu kalpu, Lineburgas kalponi un Skotijas māti, bet reti es esmu redzējis, ka bira asaras, kad stāstīja par vislielāko mīlestību, par tā Kunga Jēzus Kristus mīlestību uz mums nabaga grēciniekiem, un tomēr šis ir vienīgais vārds, caur kuru nabaga grēcinieks top svēts. Ak cilvēka sirds, cik cieta tu esi, ak Pestītāja sirds, cik mīksta tu esi! Apžēlojies par mums ak Jēzu!
Avots: Krimuldas mācītāja J Ērmaņa kristīgu rakstu apkopojums “Gaismas stari” no 1924. gada.
| 
