SENSĀCIJA AP GRĀMATU

Dārgumu ala

Tas notika 1947.gada pavasarī pie Nāves jūras. Muhameds Ed-Dzib, beduīnu jauneklis, sev pazīstamos kalnos spraucās caur plaisām un rāpās pa nogāzēm, meklējot apmaldījušos kazu. Beidzot viņš to ieraudzīja un taisījās to ķert ciet, kad viņa uzmanību piesaistīja caurums klintī. Padodoties pusaudža ziņkārei, viņš meta tajā akmeni un mirkli vēlāk sadzirdēja skaņu, līdzīgu plīstošam māla podam. Dārgumi! - iešāvās prātā doma. Ātri jānoķer kazu un jāpasauc draugu!

Un, lūk, Muhameds un viņa draugs Omārs izspraucās caur šauru plaisu. Kad nedaudz nosēdās putekļu viņu saceltie putekļi, jaunekļi ieraudzīja māla podus. Paņēmuši vienu no tām, viņi mēģināja noņemt tam vāku. Sacietējusī piķa kārta ap vāku sabirza un podu izdevās atvērt.

Pretēji jaunekļu cerībām iekšā neatradās ne sudrabs, ne zelts, bet dīvains tīstoklis. Tikko Muhameds un Omārs pieskārās tīstokļa nomelnējušajai ārējai kārtai, tā sabirza putekļos un gaismā atklājās salipis satīts materiāls. Bez pūlēm to atplēšot, jaunekļi ieraudzīja nodzeltējušu ādu, pārklātu rakstu zīmēm. Tiem galvā pat ienākt nevarēja, ka viņu rokās nonācis - sens Bībeles manuskripts, kura vērtība nav salīdzināma ne ar nekādu zeltu. Pēc kāda laika, šeihs no Betlēmes pārdeva vairākus manuskriptu tīstokļus antikvāru tirgotājam Jeruzalemē. Un Bībeles atklājumu vēsturē uzsākās jauna piedzīvojumu nodaļa.

Protams, zinātnieki pielika ievērojamus pūliņus, cenšoties kaut nedaudz atklāt alās atrasto manuskriptu noslēpumus. Bet 1947.gada novembrī izcēlās jauns konflikts starp arābiem un ebrejiem. Kā zināms, tas izpaudās atklātās bruņotās sadursmēs un nenovērtējama atklājums bija apdraudēts.

Pasaule saspringti ieklausās

Pasaule par šiem manuskriptiem uzzināja tikai 1948.gada februārī, kad dažus no to tīstokļiem nogādāja Austrumu pētniecības skolā, Jeruzalemē, lai noteiktu autentiskumu un, ja iespējams, rokraksta autoru.

Dr.John Trever, šā institūta speciālists, atritināja lielāko, labi saglabājušās tīstokli, septiņu metru garumā un 27 centimetru platumā. Pēc senebreju rakstu zīmēm doktors uzreiz saprata, ka viņa priekšā izritinātais tīstoklis ir daudz vecāks nekā visi, četrdesmito gadu beigās, zināmie Bībeles Vecās Derības manuskripti. Tad John Trever konstatēja, ka tur ir visā pilnībā pravieša Jesajas grāmata.

Tīstoklis bija tikpat sens kā tas, kuru lasīja Jēzus Nācaretes sinagogā (Lk.4:17). Vēloties pārbaudīt savus secinājumus, Dr.Trever nofotografēja tīstokli un nosūtīja attēlus arheologam-zinātniekam William Olbrait, Baltimoras universitātes pasniedzējam.

1948.gada 15.martā pienāca atbilde: "No visas sirds apsveicu jūs ar, jaunākajos laikos visnozīmīgāko, manuskriptu atklājumu... Es uzskatu, ka tīstoklis satur tekstu,rakstītu simts gadus pirms Kristus".

Pasaules prese nekavējoties izplatīja ziņu par nozīmīgāko arheoloģisko atradumu, jebkad izdarīto Palestīnā. Vietējie iedzīvotāji, cenšoties apsteigt arheologus, uzsāka haotisku, bez kādas sistēmiskas zinātniskas pieejas meklēt jaunas alas. Par traku naudu piekrastes palestīnieši piedāvāja nenovērtējamu tīstokļu fragmentus.

Līdz 1956.gadam tika atrastas pavisam vienpadsmit alas, kur atrada simtiem, pilnībā vai daļēji saglabājušos, rokrakstus. Tajos bija ietvertas visas Vecās Derības grāmatas līdz Esteres grāmatai. Tiesa, ne visi teksti bija saglabājušies. Kā vissenākais Bībeles manuskripts izrādījās Samuēla grāmatu kopija no III.g.s. pr.Kr. Tomēr ir dažas versijas, ka vairāki Bībeles grāmatu fragmenti ir vēl senāki. Šodien Jeruzālemē atvērts īpašs muzejs, kas veltīts Jesajas grāmatas tīstokļa atklāšanas vēsturei.

Noslēpumainās drupas

Protams, cilvēki vēlas uzzināt, kas bija tie, kas tajos senajos laikos paslēpa alās manuskriptu tīstokļus. Kopā ar citām vietām tika izpētītas drupas uz atklātā akmeņainā plato netālu no atradumu vietas. Arheologi nonāca pie secinājuma, ka vietā Khirbet Qumran dzīvoja eseni, kā īpaša reliģiskā kopiena. Daži manuskriptu tīstokļi stāsta par viņu ticību, nedaudz atšķirīga no tā laika jūdaisma.

Pētnieki atklāja "ordeņa mājas" drupas ar lielu sapulču telpu, skriptoriju ar soliem, galdiem un tintnīcām. Tad tur vēl bija saimniecības telpas, tvertnes, apmazgāšanās vieta un kapsēta. Ugunsgrēka pēdas un tur atrastie bultu uzgaļi liecina, ka klostera iemītniekus visdrīzāk izdzina ienaidnieki. Uz gadu 200 BC X. 68. AD - uz Pēc šeit atrastajām monētām arheologi noteica kopienas pastāvēšanas laiku uz 200.gadu pr.Kr. Jūdu - romiešu kara laikā, romieši sagrāva klosteri drupās.

Acīmredzot, esēni, pirms romieši uzbruka, nolēma glābt savu bibliotēku. Viņi ievietoja manuskriptu tīstokļus māla podos, aizlipināja tos ar piķi, lai iekšā neiekļūtu gaiss un mitrums un paslēpa podus alās. Pēc apmetnes iedzīvotāju bojā ejas slēpņi ar rakstu dārgumiem, acīmredzot, tika pavisam aizmirsti.

Šodien Palestīnas muzejā Jeruzalemē varat apskatīt Kumrānas rakstu vedēju akmens galdus un solus. Tie ir mēmi liecinieki rakstvežu cītīgajam darbam, kuri centīgi kopējot Bībeles tekstus, saglabāja Bībeles grāmatas.

VAI MŪSU BĪBELE IR UZTICAMA?

Vēl viena sensācija

Pie Nāves jūras krastiem atrasto manuskriptu pētniekus īpaši uztrauca jautājums: vai atrastie Bībeles teksti no II.g.s. pr.Kr. ir analoģiski šodienas Bībeles tekstam?

Piemēram, visu laiku kritiķi apšaubīja, ka Bībeles teksts no paaudzes paaudzē, nodots nemainīgs jau tūkstošiem gadu. Viņi apgalvoja, ka daudzajos gadsimtos, kaut kas no sākotnējā teksta ticis neatgriezeniski zaudēts, kaut ticis pievienots.

Līdz 1947.gadam tika atrasti vairāki seni Vecās Derības manuskripti, bet visi tie bija datējami ne vēlāk par VIII.g.s. pc.Kr. Tomēr Vecā Derība radās pirms Kristus. Pravietis Jesaja, piemēram,uzrakstīja savu grāmatu VIII.g.s. pr.Kr. Pēc Jesajas rakstu ruļļa atrašanas Kumrānā (II.g.s. pr.Kr.), slavenās grāmatas rakstīšanas laiks atbīdījās par tūkstoš gadiem. Pētījumu rezultāts bija sensacionāls: nekādu būtisku atšķirību! Mums zināmā Bībeles Jesajas grāmata pilnīgi atbilst tam norakstam, ko izmanto jau tūkstošiem gadu. Kritiķiem šis atklājums lika apklust.

Kur ir oriģinālais teksts?

Kāds, bez šaubām, sacīs: protams, 2000 gadu vecu tekstu, atradums ir sensācija, bet kur ir tā grāmata, ko Jesaja uzrakstīja pašrocīgi? Vai nav pagājuši vēl pieci simti gadu no pravieša nāves līdz otrajam gadsimtam pirms Kristus?

Un kur glabājas Bībeles oriģināls? Šāds jautājums, lai liecina par jautātāja neinformētību, arī ir pilnīgi dabisks.

Jā, daudzas Bībeles grāmatas nav nenākušas pie mums oriģinālā. Tomēr ir pastāv ar dažādiem periodiem datējami manuskripti-kopijas. Līdzīgi tādas kopijas tika izdarītas arī pazīstamiem laicīgajiem antīkajiem darbiem. Piemēram, Homers, Eshils, Sofokls vai Platons saglabājušies tikai IX.-XI. g.s. pc.Kr. Manuskriptos, tas ir tekstos, kas pierakstīti 1400-1700 gadus pēc oriģināla radīšanas. Uz šā fona Bībele dokumentēta, daudz ticamāk.

Grūti noticēt un pat dīvaini dzirdēt sakām, bet katrs, kas prot ebreju un grieķu valodas (Vecās un Jaunās Derības valodas), šodien var lasīt "autentisku" Bībeles tekstu. Tomēr, kā var būt par to pārliecināts? Pateicoties cītīgam pētniecības darbam, tas sastādīts no daudziem senajiem manuskriptiem, kas glabājas muzejos un bibliotēkās.

Dzīve, lai kalpotu Bībelei

Parīzē, Luvrā, kur kopā ar daudziem pasaules mākslas šedevriem tiek uzglabāta arī Nacionālā bibliotēka, 1840.gada novembrī ieradās jauns vīrietis un lūdza atļauju apskatīt "Efraima kodeksu". Bibliotekāri iecietīgi pasmaidīja, ne bez iemesla noturot viņu par kārtējo drosminieku, kas grib izmēģināt nolasīt seno manuskriptu!

Uz manuskriptiem, kas piederēja Efraima baznīcas mācītāja spalvai, nezināms rakstvedis XII.gs. Tika uzrakstījis savu tekstu.

Viņš ņēma vecas, aprakstītas pergamenta loksnes, nokasīja no tām iepriekš uzrakstīto un, šādā veidā, lēti "iegādājās" sev pergamentu. Izbālējušais vecais teksts uz rakstu loksnēm tik tikko vīdēja cauri. Tikai pēc dažām vietām speciālisti varēja manuskriptā atpazīt ļoti senu grieķu Bībeles teksta norakstu. Tika pieņemts, ka tas attiecas uz V.g.s. pr.Kr.

Līdz šim neviens nebija spējis izlasīt šo "palimpsest" – kā tiek saukti dubultā raksta pergamenti un grūti pateikt, kurš pēc skaita bija, uz Luvru atnākušais drosminieks, 27 gadus vecais jauneklis no Langenfeldas, Vogtlandē.

Neticami, bet bibliotekāru vīpsnāšanu drīz nomainīja patiesa izbrīna. Konstantīns Tišendorfs, kā sauca jauno teologu, atšifrēja vienu lapu pēc otras. Teicamās grieķu valodas zināšanas, asais prāts un neparasti laba redze bija zinātnieka labākie palīgi.

Divus gadus vēlāk, viņš bija pabeidzis darbu, kas iepriekš šķita neiespējams. Pēc senā Bībeles manuskripta izdošanas, kas saturēja daļas no Vecās un Jaunās Derības, Tišendorfs ieguva cieņu un prestižu profesionāļu aprindās gan Francijā, gan ārzemēs.

Viņš centās atrast pierādījumus Bībeles mūsdienu tekstu autentiskumam. Kristīgajam zinātniekam sāpīgi bija dzirdēt argumentus, it kā Bībele esot "vēlāku paviršu darbu" rezultāts, ka tā pilna kļūdām un Grāmatas sākotnējais teksts gandrīz nav saglabājies. Viņš uzstādīja mērķi: sastādīt no senajiem manuskriptiem kanonisku Jaunās Derības tekstu, dēļ kā viņam bija jāizpētī vissenākie saglabājušies Bībeles manuskripti. Jo vecāki tie būtu, jo vērtīgāki un autentiskāki.

Tišendorfam bija iespēja izpētīt "Aleksandrijas kodeksu" – norakstu, izveidotu aptuveni Jaunās Derības 450.gadā, kas glabājās Britu muzejā un īsi pirms tam tika atklāts apskatei. Viņš uzzināja arī, ka Vatikānā glabājas "Vatikāna kodeks" no IV.g.s. pc.Kr, kas, tomēr, bija pieejams tālu ne katram. Nu un, kur vēl varētu atrasties senie Bībeles manuskripti?

Klosterī atrastais dārgums

Tišendorfs zināja, ka klosteros Ēģiptē un Tuvajos Austrumos, kam bija daudzu gadsimtu gara vēsture, starp senajiem rokrakstiem glabājas īsti dārgumi. Tur, viņš nolēma, arī jāmeklē Bībeles noraksti!

Jaunais teologs devās uz Sinaju. Pēc grūta ceļojuma pa tuksnesi, viņš ar saviem pavadoņiem beidzot nonāca pie Sv.Katrīnas klostera sienām. Lai cik viņu meklētu, ieeja nekur nebija redzama. Zinātnieks skaļi uzsauca, lai kāds sadzirdētu - un desmit metru augstumā sienā atvērās durvis, no kurienes tika nolaists grozs. Tišendorfs ielika tajā vēstuli ar savu lūgumu un grozs atkal tika pacelts. Pēc kāda laika lejā tika nolaista, stiprās virvēs iestiprināta, koka sija. Apmeklētāji viens pēc otra sēdās uz tās jāteniski un tika pacelti augšā.

Mūki tiešām bija vecu grāmatu bibliotēka, bet viņi par to neizrādīja lielu interesi un uzturēja to nevērīgi. Veltīgi Tišendorfs izmeklēja katru noliktavas kaktiņu, meklējot senos Bībeles manuskriptus - meklēšana neko nedeva. Beidzot, viņš pievērsa uzmanību grozam ar papīra atkritumiem. Sev par izbrīnu, viņš tajā atrada 129 lielas pergamenta loksne ar grieķu tekstu.

No pirmā acu uzmetiena, zinātnieks atpazina Septuagintas tekstu - Vecās Derības grieķu tulkojumu (burtiski - "70 skaidrotāju tulkojums"). Bet, diemžēl, no Jaunās Derības manuskriptiem nebija ne miņas. Bet viņš pirmkārt meklēja tieši tos. Mūki atdeva Tišendorfam 43 loksnes. Atlikušās 86 loksnes teologs lūdza noteikti saglabāt, līdz viņš atgriezīsies.

1856.gadā viņš otro reizi devās uz klosteri Sinajā. Šoreiz ceļojumu finansēja Saksijas valsts. Zinātnieks tiecās paglābt atlikušās pergamenta loksnes. Bet kāda vilšanās viņu piemeklēja! Kad Tišendorfs nokļuva klosterī, par šīm lapām, neviens neko nezināja. Viņš nolēma, ka kāds viņu bija apsteidzis un sāka izpētīt avīzes. Veltīgi, nekur neatrada ne vārdu!

Jau, kā saņēmis profesora titulu, Tišendorfs trešo reizi devās uz Sinaja klosteri, nodrošinājies ar ieteikuma vēstulēm. Astoņas dienas viņš meklē pazudušos pergamentus, bet bez rezultātiem. Pro došanās priekšvakarā Tišendorfs runājās ar klostera vadītāju un viņš nejauši izteicās, ka arī viņam cellē esot vecs manuskripts un sadabūja lielu saini ietītu sarkanā audumā. Paņēmis pergamenta loksnes, Tišendorfs neticēja savām acīm. Viņa priekšā bija ne tikai meklētās 86 loksnes, bet pat 260! Kopā - 346 loksnes, kas saturēja visu Jauno Derību no Mateja Evaņģēlija līdz Atklāsmes grāmatai, plus vēl divas ārpusbibliskas grāmatas. Pasaule nepazina šādus atklājumus! Ne Vatikāna ne Aleksandrijas kodeksos nav Jaunā Derība pilnībā. Turklāt atrastais manuskripts bija nenoliedzami vecāks par šiem diviem!

Tišendorfs līksmoja. Bet viņš nevarēja ņemt manuskriptus līdz, jo nebija klāt klostera priekšnieks. Bet Tišendorfs viņu satika Kairā un pārliecināja klostera priekšnieku nosūtīt manuskriptu uz Ēģiptes galvaspilsētu. Tur, viesnīcas istabā, ar diviem palīgiem Tišendorfs pārrakstīja lapu pēc lapas. Atgriežoties mājās, Viņš nekavējoties sāka publicēt Sinajas klostera dārgumus, kas no tā laika ieguva nosaukumu "Sinaja kodeks¹".

Pēc tam, Sinajas kodeks, kas, kā mēs tagad to zinām, ir Jaunās Derības, IV.g.s. pirmās puses pc.Kr. noraksts, tika uzdāvināts Krievijas caram. 1933.gadā Kodekss tika pārdots Anglijai un izstādīts Britu muzejā Londonā. Rindām cilvēku devās uz turieni, vēloties redzēt pasaules slavenāko grāmatu. Nedēļām apmeklētāji plūda gar vitrīnu ar dārgo rokrakstā. Tas vēl joprojām ir galvenais eksponāts muzejā.

Autentiskais teksts

Tišendorfs rūpīgi salīdzināja četrus apjomīgus manuskriptus: Sinaja, Aleksandrijas, Parīzes un Vatikāna kodeksus, piekļuve pie pēdējā viņam tika piešķirta pēc kāda laika. Rezultātā zinātnieks izstrādāja pamattekstu, kas pieejama ikvienam teologam. Viņš pierādīja, ka Jaunā Derība mūsu Bībelē – nav "vēlāka pavirša darba" rezultāts, kas pilns ar kļūdām, bet teksts, kas, pateicoties daudzu kristiešu paaudžu uzmanīgai un saudzīgai attieksmei, bez pārmaiņām² nonācis līdz šim laikam.

Neapšaubāmi, pārrakstītāji dažreiz pielaida kļūdas, bet tās var identificēt un novērst, salīdzinot manuskriptus. No Tišendorfa laika Bībeles pētniecības metodika ar teksta salīdzinošo analīzi ir sasniegusi vēl lielākus panākumus. Ir atrasti Jaunās Derības fragmenti, pat agrāki nekā Sinajas kodeks. Visvecākais "lietiskais pierādījums" ir plaukstas lieluma papirusa gabals, kas satur daļas no Jāņa evaņģēlija. Tas attiecas uz 125.g. pc.Kr. un, tātad, apmēram 30 gadus jaunāks nekā oriģināls, uzrakstīts aptuveni 95.g. pc.Kr. Papirus nav atrasts Palestīnā, oriģināla rašanās vietā, bet Ēģiptes tuksneša smiltājos, kas ļauj stādīties priekšā, cik ātri izplatījās Jaunās Derības raksti.

Tišendorfs nav vienīgais, kurš veltījis savu dzīvi Bībelei. Kāds zinošs cilvēks ir teicis: "Ne vienai pasaules literatūrā grāmatai nav veltīts tik daudz zinātnisko rakstu kā Bībelei. Patiesi, izcila grāmata!"

KAS UZRAKSTĪJIS BĪBELI?

Autori

Bībele sastāv no divām daļām: Vecās Derības un Jaunās Derības. Vecajai Derībai ir trīs reizes lielāks apjoms nekā Jaunajai Derībai un tā uzrakstīts pirms Kristus, precīzāk - līdz pravietim Maleahijam, kurš dzīvoja V gadsimtā. pr.Kr.

Jaunā Derība tika sarakstīta apustuļu laikā tādēļ -, tas ir I gadsimtā pc.Kr. Abas daļas ir cieši saistītas savā starpā. Vecā Derība bez Jaunās būtu nepilnīga un Jaunā Derība bez Vecās būtu neizprotama.

Ja apskata satura sarakstu (katrai Derībai ir savs satura saraksts), tad viegli pamanīt, ka abas grāmatas ir atsevišķu sacerējumu apkopojums. Ir trīs grāmatu grupas: vēstures, pamācošās un pravietiskās.

Lielākā daļa no sešdesmit sešām grāmatām nosauktas savu sarakstītāju - trīsdesmit diženo vīru no dažādām vidēm un pat dažādiem laikmetiem, vārdos. Dāvids, piemēram, bija ķēniņš, Amoss - gans, Daniels - valstsvīrs; Ezra – rakstu mācītājs Matejs – nodokļu ievācējs, muitnieks, Luka - ārsts, Pēteris – zvejnieks. Mozus uzrakstīja savas grāmatas apmēram 1500 gadu pr.Kr, Jānis radīja savu Atklāsmes grāmatu ap 100 gadiem pc.Kr. Šajā periodā (1600 gadi) tika sarakstītas pārējās grāmatas. Teologi gan uzskata, ka, piemēram, Ījaba grāmata ir senāka par Mozus grāmatām.

Tā kā Bībeles grāmatas tika sarakstītas dažādos laikos, varētu pieņemt, ka tās apraksta visdažādākos notikumus no dažādiem skatu punktiem. Bet tas nepavisam nav tā. Raksti izceļas ar savu vienotību. Vai šādu situāciju paskaidro pati Bībele?

Autori par sevi

Bībeles rakstnieki izmanto dažādus literāros žanrus: vēsturiskos aprakstus, poēziju, praviešu vēstījumus, biogrāfijas un vēstules. Bet lai kādā žanrā nebūtu uzrakstīts katrs darbs, tas veltīts vieniem un tiem pašiem jautājumiem: Kas ir Dievs? Kas pats par sevi ir cilvēks? Ko Dievs saka cilvēkam?

Ja Bībeles autori būtu pierakstījuši tikai un vienīgi savas domas par "Augstāko Būtni", tā, protams, paliktu interesanta grāmata, bet zaudētu savu īpašo nozīmi. To varētu nešauboties ievietot grāmatu skapī vienā plauktā ar tādiem pašiem cilvēku gara darbiem. Bet Bībeles rakstnieki katrā ziņā uzsver to, ka viņi neizsaka savas domas, bet vienkārši pieraksta to, ko tiem parādījis vai sacījis Dievs!.

Piemēram, apskatīsim Jesajas grāmata, par kuru jau runājām. Neapšaubāmi, pravietis pierakstīja to, ko uztvēra no Dieva, ko, starp citu, apstiprina bieži atkārtotie izteicieni: "Šī ir tā atklāsme, ko Jesaja, Amoca dēls..." (2:1); "Tas Kungs saka: ..." (3:16); "Tas Kungs man pavēlēja: ..." (8:1). 6.nodaļā Jesaja apraksta, kā notika viņā aicināšana par pravieti: viņš redzēja Dieva troni un Dievs runāja ar viņu. "Un es dzirdēju Tā Kunga balsi..." (6:8).

Vai Dievs var runāt ar cilvēku? Neapšaubāmi, citādi Viņš nebūtu Dievs! Bībele saka: "jo Dievam nekas nav neiespējams." (Lūk.1:37). Izlasīsim, kas notika ar Jesaja, kad Dievs viņu runāja: "Tad es izsaucos: "Bēdas man, jo es esmu nāvei lemts! Es esmu cilvēks ar nešķīstām lūpām un dzīvoju tautas vidū, kam nešķīstas lūpas un tagad nu es redzēju ar savām acīm Ķēniņu, To Kungu Cebaotu!"". (6:5).

Jesaja grēka dēļ, kas atdala Dievu un cilvēkus, nevarēja panest svētā Dieva klātbūtni. Tikai tad, kad viņa vaina tika noņemta, viņš varēja uztvert to, ko viņam sacīja un rādīja Dievs: ".. viņš aizskāra manu muti un teica: "Redzi, tai aizskarot tavas lūpas, tavs noziegums ir deldēts un tavi grēki piedoti!"" (6:7).

Grēks kā dziļa plaisa šķir cilvēkus no Radītāja. Cilvēki paši nekad nevarētu to pārvarēt un atkal tuvojieties Dievam. Cilvēks pat nebūtu uzzinājis par Viņu, ja Pats Dievs nepārvarētu šo bezdibeni un nedotu cilvēkam iespēja iepazīt Viņu caur Jēzu Kristu. Kad Kristus, Dieva Dēls atnāca pie mums, caur Viņu mums atklājās pats Dievs. Mūsu vainu izpirka Kristus upuris pie krusta un, caur atpestīšanu, atkal kļuva iespējama mūsu saziņa ar Dievu.

Nav brīnums, ka tieši Jēzum Kristum un tam, ko Viņš ir darījis mūsu labā, ir veltīta Jaunā Derība, bet Pestītāja gaidīšana ir galvenā doma Vecajā Derībā. Savos tēlos, pravietojumos un apsolījumos tā norāda uz Kristu. Atpestīšana caur Viņu, kā sarkans pavediens, vijas cauri visai Bībelei.

Dieva būtība mums nav pieejama kā kaut kas materiāls, bet Radītājs vienmēr var cilvēkiem pastāstīt par Sevi, dot viņiem atklāsmi par Sevi, "atklāt" to, kas "apslēpts". Pravieši ir aicināti kā Dieva "kontaktpersonas". Jesaja savu grāmatu sāk ar vārdiem: "Parādības .., ko Jesaja, Amoca dēls, redzēja..." (Jes.1:1). Bībeles grāmatu sarakstītāji piešķīra lielu nozīmi tam, lai katrs cilvēks saprastu, ka viņu vēstījums caur tiem nāk no Dieva! Tas ir pamats, izejot no kā, mēs esam pārliecināti, ka Bībele ir Dieva Vārds.

Kas ir iedvesmošana jeb inspirācija

Svarīgu norādi par Bībeles izcelsmes mēs atrodam apustuļa Pāvila otrajā vēstulē savam māceklim Timotejam. Runājot par "Svēto Rakstu" nozīmi Pāvils skaidro: "Visi šie raksti ir Dieva iedvesti un ir noderīgi mācībai, vainas pierādīšanai, labošanai, audzināšanai taisnībā." (2.Tim.3:16).

Bībeles grāmatās iemūžinātais Vārds, to rakstītājiem, ir Dieva "iedvests" jeb "iedvesmots". Šo jēdzienu apzīmējošais grieķu vārds oriģinālā rakstās "teopneustos", burtiski tulkots, - "dieva iedvesma". Latīniski tas tiek tulkots kā "Dieva inspirācija" (inspirare - ieelpot, pūst). Tāpēc Dieva aicināto cilvēku spēju pierakstīt Viņa Vārdu sauc par "inspirāciju".

Kā, kādā veidā, nonāk uz cilvēku šāda "iedvesma"? Pirmajā vēstulē Korintiešiem, pārdomājot, vai viņš šeit pasludina savu paša, cilvēka gudrību vai Dieva Vārdu, apustulis Pāvils raksta: "Mums Dievs to ir atklājis ar Savu Garu, jo Gars izdibina visas lietas, arī Dieva dziļumus. Jo kurš cilvēks zina, kas ir cilvēkā, kā vien cilvēka gars, kas ir viņā. Tāpat arī neviens nespēj izprast to, kas ir Dievā, kā vien Dieva Gars. Bet mēs neesam dabūjuši pasaules garu, bet to Garu, kas nāk no Dieva, lai saprastu, ko Dievs mums dāvājis. To mēs nerunājam ar cilvēcīgas gudrības vārdiem, bet ar vārdiem, ko Gars māca, garīgas lietas garīgi apspriezdami. Miesīgais cilvēks nesatver to, kas nāk no Dieva Gara; ... jo tas ir garīgi apspriežams." (1.Kor.2:10-14).

Dieva Gars savieno Dievu ar cilvēkiem, nodrošinot vistiešāko ietekmi uz cilvēka garu. Tas ir Svētais Gars atrisina saskares, "komunikācijas" problēmu, dāvājot cilvēkam savstarpējo sapratni starp viņu un Dievu.

Caur atklāsmēm parādīšanām pravieši uzzina no Dieva to, ko pats no sevis nevarētu zināt neviens cilvēks. Dieva noslēpumu sapratne nonāk pie cilvēka sapņu vai "redzējumu" laikā. Kā vārds "redzējums" tā arī latīniskais "vision" ir etimoloģiski radniecīgi darbības vārdam "redzēt", kas ietver arī pārdabisku "redzējumu" - tādu, pie kuras pravietis ir citā stāvoklī, citā realitātē.

"Klausiet tagad Manus vārdus! Ja jūsu vidū ir pravietis, tad Es, Tas Kungs, viņam atklājos vai nu parādībās, vai Es ar viņu runāju sapņos." (4.Moz.12:6).

Caur atklāsmēm Dievs atklāj Savu patiesību un caur inspirāciju Viņš dod spēju saprotami to pierakstīt. Tomēr ne visi pravieši, kas saņēma atklāsmes, arī rakstīja Bībeles grāmatas (piemēram, Elija, Elīsa). Un otrādi - Bībelē atrodami tādu vīru sacerējumi, kas nav piedzīvojuši tiešu atklāsmi, bet bija dievišķi iedvesmoti, kā, piemēram, ārsts Lūka, kurš atstājis mums Lūkas evaņģēliju un Apustuļu darbus. Lūkam bija iespēja daudz ko uzzināt no apustuļiem un arī pašam piedzīvot. Rakstot tekstu, viņu vadīja Dieva Gars. Nebija "vīzijas", arī Jēzus darbu aculieciniekiem, evaņģēlistiem Matejam un Markam.

Par "inspirāciju" kristiešu vidū, diemžēl, sastopami ļoti atšķirīgi viedokļi. Viena viedokļa apoloģēti uzskata, ka "apgaismots" cilvēks spēj tikai daļēji to izmantot Bībeles rakstīšanā. Citi aizstāv teoriju"burtisko inspirāciju", kurā katrs vārds Bībelē pierakstīts tieši tā, kā to iedvesis Dievs.

Kad Dieva Gars iedvesmoja praviešus un apustuļus rakstīt grāmatas, Viņš nebūt nepadarīja tos par bezgribas instrumentiem, lai diktētu tiem vārds vārdā.

"Bībeles rakstnieki tieši arī bija Dieva rakstnieki, bet ne Viņa rakstāmspalva... Ne Bībeles vārdi ir inspirēti, bet vīri, kas tos uzrakstīja. Inspirācija neizpaužas cilvēka vārdos vai izteikumos, bet pašā cilvēkā, kas piepildīts ar Svētā Gara ierosinātām domām." (Ellen G. White).

Rakstot Bībeli, Dievs un cilvēks strādāja kopā. Dieva Gars vadīja rakstnieku garu, bet ne rakstāmspalvu. Galu galā, kopējā, jebkuras Bībeles grāmatas, uzbūve, tās stils un vārdu krājums vienmēr ļauj identificēt rakstītāja īpašības, viņa personību. Tas var izpausties kādā rakstnieka trūkumā, piemēram, izstiepts, uztverei sarežģītā stāstījuma manierē.

Bībele nav uzrakstīta kādā dievišķā, "pārcilvēciskā" izteiksmē. Izklāstot to, ko Dievs uzticēja, to sarakstīja cilvēki, neizbēgami saglabājot sava stilu vienreizību. Būtu nekaunība pārmest Dievam nevēlēšanos nodot mums Savu Vārdu vienkāršāk, saprotamāk un uzskatāmāk, kā to izdarījuši Viņa iedvesmotie.

Inspirācija - nav vienīgi doktrināra tēma. Ticīgs lasītājs pats var saredzēt, ka Bībelē ietvertās domas, ir Dieva Gara iedvesmotas! Ticīgajam dāvāta iespēja griezties lūgšanā pie patiesā Autora, Paša Dieva. Vienkārši Dieva Gars runā uz mums caur rakstīto Vārdu.

Kā Jēzus attiecās pret Bībeli

Kristiešiem Jēzus Kristus ir neapstrīdama autoritāte visos jautājumos - gan reliģiskajos, gan laicīgajos. Bet kā Viņš pats attiecās pret Bībeli, kas Viņa laikā sastāvēja tikai no Vecās Derības Rakstiem.

Jēzus dzīvoja, mācīja un aizstāvēja sevi, atsaucoties uz Bībeli. Viņš, Kas vienmēr palika neatkarīgs no citu atzinumiem, pastāvīgi un ar lielu cieņu runāja par to, ko cilvēki bija ierakstījuši Svētajos Rakstos. Viņam tie bija, Svētā Gara iedvesmots, Dieva Vārds.

Piemēram, Jēzus, citējot pantu no Dāvida psalmu, sacīja: "Jo tas pats Dāvids ir sacījis Svētā Gara spēkā .." (Mrk.12:36.). Vai citā reizē: "Vai tad jūs neesat lasījuši par miroņu augšāmcelšanos, ko Dievs jums teicis .." (Mat.22:31). Un tad Viņš citēja Otro Mozus grāmatu.

Jēzus norāja Rakstu mācītājus – Savus laikabiedrus, ka tie nepazīst "nedz rakstus, nedz Dieva spēku" (Mat.22:29), apgalvojot, ka "praviešu raksti" piepildīsies (Mat.26:56; Jņ.13:18) un tieši tāpēc, ka runa nav par cilvēka, bet Dieva Vārdu.

Saskaņā ar Jēzus paša izteikumiem, Svētie Raksti liecina par Viņu, Pestītāju un tāpēc tie var vadīt lasītāju uz mūžīgo dzīvi: "Jūs pētījat rakstus, jo jums šķiet, ka tajos jums ir mūžīgā dzīvība un tie ir, kas dod liecību par Mani!" (Jņ.5:39).

Tas, ka, dažādos laikos dzīvojošie, rakstnieki, kā viens, sludina Kristus atnākšanu, pārliecinoši pierāda Bībeles dievišķo izcelsmi. To apstiprina arī apustulis Pēteris: "Jo pravietošana nekad nav cēlusies no cilvēku gribas, bet Dieva cilvēki ir runājuši Svētā Gara spēkā." (2.Pēt.1:21).

Tieši tāpēc arī mēs, kopā ar Kristu un apustuļiem, sludinam to, ko caur Bībeles vārdu runā uz mums Svētais Gars. (Ebr.3:7).

[Pilns teksts pdf failā]